Mūsu absolventi


 

Atgriešanās Mājās


Pirms daudziem gadiem populāra bija filma „Svešs starp savējiem, savējais starp svešiem”. Filmas galvenais varonis ir pretējā – otrā karojošajā pusē iesūtīts izlūks, kuram ir bezgala daudz pretinieku. Lai cīņā vinnētu, labs ierocis esot izzināt pretinieku. Tad nu viņam jāizliekas par to, kas nav: jāsmaida, kad negribas smaidīt, jāpilda rituāli, kuri ir nepieņemami. Spriedzes filma, asi notikumi, kuru beigās galvenais varonis uzvar ar savu mieru, zināšanām un pārliecību.

Tā ir tikai filma, bet, kas notiek, ja šīs filmas galvenajā varonī ieceļam sevi? Vai, lai izzinātu to, kas ir it kā „pretinieks” dzīvē, ir jāizliekas, jāsmaida, kad nav tādas vēlmes. Vieglāk ir „pretinieku” saprast, jo, lai cik tas dīvaini iesākumā nešķistu, „pāridarītājs un pretinieks” dzīvo mūsos pašos.


Pati Dabas Māte mums ieliek šūpulī vēlmi, pat nepieciešamību būt saprastam, mīlētam un novērtētam līdz pēdējam elpas vilcienam. Ja tas nenotiek, rodas daudzie kāpēc? Dzīvojam pasaulē, kur noteicošais ir intelekts un manta. Esam iesēdējušies. Kādam tā ir labi, bet varbūt tā ir samierināšanās, iekāpšana rāmjos un mēģinājums sevi pārliecināt, ka viss jau ir labi, tā ir pieņemts, tā dzīvoja vecāki, tā uzbūvēta pasaule un nav ko daudz satraukties. Ar laiku pazūd prieks, dzirksts un iestājas rutīna.

Tie, kuri tā pa īstam rāmjos neielāgojas, lec no tiem ārā: vaino citus, pasauli, valdību... Arī sevi un zaudē to pašu, ko iepriekšējie.

Un vēl ir tie, kuri nevēlas, nespēj pa vecam dzīvot, bet nezina, kā dzīvot savādāk. Viņi jūtas sveši starp savējiem un dodas meklēt, kur varētu justies savējie. Labi ir, ja šis meklējuma ceļš paiet garām spēļu zālēm, krogiem vai narkotiku dīleriem. Bieži kājas pašas aizved uz īsto vietu īstajā laikā: nejauši izlasās sludinājums, piezvana paziņa, lai pastāstītu par semināru, skolu. Notiek arī brīnumi,- piemetas tāds kā labais vadātājs: sieviete, nogurusi no ikdienas rutīnas, nolemj mācīties par šuvēju. Dodas pieteikties šuvēju kursos, bet sajauc parādes durvis un nonāk citā iestādē. Viņai piedāvā aizpildīt anketas, samaksāt skolas naudu, ko viņa arī izdara. Tikai mazu brīdi viņai šķiet jocīgi jautājumi, kurus iestādes darbinieks uzdod. Kad mācību maksa samaksāta, dāma ir izbrīnīta, kāpēc topošai šuvējai nepieciešams mācīties dziedniecību, astroloģiju, medicīnu, psihiatriju... Tikai tad viņa saprot, ka nokļuvusi ne tur, kur gribējusi. Ir žēl samaksātās naudas un kauns par savu stulbumu, kurš vēlāk pārtop vislielākajā gudrībā, jo tieši šī garīgā skola izmaina visu viņas dzīvi, sākot no attieksmes pret sevi un tuviniekiem līdz pat plašajai Pasaules un Dzīves sapratnei.

Pirms vairāk kā desmit gadiem Oskara Peipiņa vadībā durvis vēra skola, kurā savos meklējumos iestājās pirmie skolnieki: bikli taustoties, bez īstas ticības un lielām cerībām. Viennozīmīgi –pagātnē atstātās, pašu noliegtās un citu aizliegtās sentēvu gudrības prasījās pēc skolniekiem, Skolotāji gaidīja un skolnieki nāca. Skolas programma bija izvēlēta veiksmīgi – tas bija tieši tas, kas tobrīd meklētājiem bija visvairāk nepieciešams un jau pirmajā izlaidumā skolu absolvēja pietiekams studentu daudzums. Tas bija pierādījums un stimuls tālākai darbībai – kā tagad mēdz teikt: atgriezeniskā saite.

Kad ātri un viegli citur svešais (reizēm arī pats sev) kļūst par savējo starp vakar vēl svešajiem, rodas konstanta, savāda, bet burvīga sajūta: kā tas var būt, ja nepazīstami cilvēki kļūst par labiem draugiem, tuviem cilvēkiem - it kā būtu pazīstami simts gadu?

Dziedniecības akadēmijai jau astoņi izlaidumi, kas liecina par skolas stabilu pastāvēšanu, vēsturisku nepieciešamību un tālāku izaugsmi: ekzotērikas mācības krievu plūsmā, tālmācība, Meistarklase, filiāles lielākajās Latvijas pilsētās ar domu, ka tādām jābūt katrā pilsētā (to lūdz šo pilsētu iedzīvotāji internetā veiktajās aptaujās, skat. Domubiedru grupu „Dziednieki un dziedniecība” draugiem.lv).

Ja parēķina, ka katru gadu akadēmiju absolvējuši ap četrdesmit cilvēku un tas notiek jau astoņus gadus, pats par sevi rodas jautājums: „Ko šodien dara šie cilvēki? Kā, ja ir mainījusies, veidojas tagad viņu dzīve? Vai skolā iegūtās zināšanas noder? Kā tās īstenojas dzīvē?”

Augustā, pašā lielākajā vasaras karstumā, notika pirmais Starptautiskās Profesionālās Dziedniecības Akadēmijas absolventu, studentu, pasniedzēju un visu interesentu salidojums. Doma par šāda pasākuma izveidi un vēlāk –tradīciju jau gadiem tepat vien bija, taču pasniedzējas Ērikas Krumpanes (psihologs /psihiatrs, kurš orientējas netipiskās lietās) akadēmijas izlaidumā izteiktais uzaicinājums par kopā sanākšanu ātri vien materializējās.

Auditorija pildījās ar priecīgiem atnācējiem, kuri sen nebija tikušies, bet laika atstarpe manāma nebija,- it kā nupat būtu šķīrušies. Bet vēl savādāks bija fakts, ka tie, kuri savā starpā nebija pazīstami, jutās kā seni draugi, un vārdus „savējais starp svešiem” varēja redzēt visā tā krāšņumā.

Akadēmijas dibinātājs Oskars Peipiņš atgādināja apmierinātu un lepnu tēvu, kurš no novērotāja posteņa priecājās par saviem bērniem, vienlaicīgi palikdams uzmanīgs un vērīgs: „Esmu drošs par viņiem, tomēr palieku sargpostenī.” Varbūt tieši tas bija viens no iemesliem, kāpēc rodas šī Mājas sajūta – atgriezties, lai tiktos ar Tēvu.

Oskars katram atnācējam dod vārdu un katrs stāsts ir unikāls.

Ērika Rupeika (absolvente): akadēmijā iemācījos, kā risināt samilzušās problēmas dzīvē. Pirms tam dzīvoju tādā kā maisā –kaut kur, kaut kā. Dzīvot nepratu. Lekcijās bieži teica: „Mīliet sevi”. Man tas likās pats par sevi saprotams: katrs taču sevi mīl. Tikai mācoties akadēmijā, es ar laiku sapratu, kā to darīt, kas tas īsti ir. Mans iepriekšējais uzskats par mīlestību pret sevi bija aplams. Tagad man ir zināšanas, kā arī centība iet pa dzīvi, lai justos labi un harmoniski.

Šodien šurp nācu ar domu sajust to sajūtu, kāda bija, kad šeit mācījos. Tas nav vārdos izsakāms.

Ieva Ramane (absolvente): manuprāt, lielākā daļa uz šo skolu atnāk tad, kad nav ar sevi un dzīvi mierā. Ja man būtu teikšana, es noteikti ieviestu, ka akadēmijā ir jāmācās katram cilvēkam, vismaz jānokārto ieskaite. Agrāk taču bija tādas obligātas lietas, kuras bija jāpilda katram iedzīvotājam.

Skola man iedeva sajūtu, ka nevajag neko, jo...ir tik labi. Tā ir liela iespēja un palīdzības sniegšana, ja apzināmies, ka katrs no mums var šurp atvest kādu apmaldījušos cilvēku, lai viņš sajūt šo auru, šīs iespējas un pārliecību par dzīves patieso vērtību un skaistumu.

Normunds Uzulēns (dziednieks): ceru uzsākt mācības šajā skolā. Esmu zālīšu onka, kurš spēj sakārtot, nodrošināt cilvēka šūniņas ar nepieciešamajiem dabas produktiem: zālītēm, bišu produktiem, minerālvielām,- izvērtējot katra indivīda vajadzības. Šodien atnācu, jo zinu, ka viens cilvēks nav spējīgs izdarīt visu, lai atgrieztu cilvēkam veselību. Ko nevar viens dziednieks, var otrs, tātad kopīgs ceļš ejams, un tieši šeit es ceru uzzināt, ko katrs no mums spēj.

Svetlana Buzdina un Vera Aulova ir jaunatvērtās Ekzoterikas fakultātes pasniedzējas. Abas dāmas atnākušas iepazīties ar absolventiem un interesentiem, kā arī pastāstīt, kas ir parapsiholoģija, kas pamudinājis šajā laikā visnotaļ svarīgo un nepieciešamo zinātni izprast, pielietot dzīvē. Tas ir kā likums - kad zināšanas un pieredze iegūta, tās jādod tālāk.

Mārīte Dzene (absolvente): skolā satiku cilvēkus, kuri domā tāpat kā es. Lielākais ieguvums ir, ka sabiedrība, sociālā sfēra kā patērētāju mani zaudēja, jo es vairs nespēju strādāt jebkuru darbu tikai tāpēc, lai nopelnītu naudu. Mani pārtrauca interesēt izpārdošanas, reklāmas, negatīvā informācija, daudz kas no tā, kas cilvēkiem ir aktuāls. Iesākumā mājinieki to uzņēma ar šausmām, ka man neko nevajag – pietiek ar sauli, ūdeni, sevi.

Pasaule atveras kā zieds – arvien plašāk. Atveras smalkās pasaules un tieši šeit ir tā vieta, kur tas notiek un kur par to var runāt. Es nevaru cilvēkiem ielās iet klāt un teikt, kāpēc visu laiku ir vēlme smaidīt. Nesapratīs.

Lelde Usāne (absolvente): pateicoties skolai, esmu iemācījusies reizēm darīt to, kas nav saistīts ar prātu: pēkšņi nomainīt mašīnu, aizbraukt uz Maurīcija salu. Parasti tas izdodas un tad es dikti smejos. Reizēm gribas uzstādīt cilvēkiem diagnozes – no tā mācos atturēties. Esmu iemācījusies, ka cilvēki paši sev nosaka diagnozi. Man atliek tikai pieņemt – tas ir interesanti, kā paši sevi vērtējam.

Esmu iemācījusies izdarīt izvēli, ja ir vairākas svarīgas lietas. Sev pareizo izvēli.

Ļauju bērniem kļūdīties, lai paši mācās, jo apzinos, ka ne visur un vienmēr varēšu būt klāt.

Viegli eju pa dzīvi. Arī politiku tā uzņemu – manī ir pārliecība, ka savas sirds dziļumos neviens nevienam neko sliktu nevēl. Kā nu kuram sanāk...

Inese Pētersone (absolvente): akadēmijā iestāties izlēmu stundas laikā. Ieraudzīju internetā paziņojumu un pēc darba atnācu un iestājos. Ar pirmo skolas dienu pārņēma sajūta, ka visus pazīstu, visus esmu redzējusi un ar visiem man jau kaut kur bijusi tikšanās. Es pat vienam otram to pajautāju. Zināju, ka šajā telpā esmu jau bijusi, kā arī apjautu, ka viss, kas tagad ar mani notiek, jau ir zināms.

Tagad ir sajūta, ka viss vēl priekšā. Ir ielikti pamati un tagad sāksies īstā mācīšanās. Kad pirms gada skolu absolvēju, iestājās absolūts izmisums: ko es tagad viena darīšu, ar ko runāšu, padalīšos, kur būs mana ikreizējā atnākšana? Tagad zinu, kurp man jādodas.

Ar lielu prieku šodien nācu šurp: jā, tas ir tas, kas man vajadzīgs!

Inta Putniņa(absolvente): akadēmijā iestājos tāpat vien. Nesapratu, ka man ir jāsakārto sevi. Likās, ka ar sevi biju apmierināta. Ar laiku sapratu, ka dzīvoju stereotipos, kuros mani ielikuši vecāki, ikdienā sludinot, kas ir labi un kas ir slikti. Dzīvoju labā un sliktā izpausmēs, bet nevarēju saprast, kāpēc man ir slikti? Man pašai bija ļoti slikti no tā, ka es esmu tik pareiza. Kad sāku šeit mācīties, dzīvē mani iekaustīja –stipri iekaustīja. Apvainojos uz visiem, lai pēc brīža saprastu, ka tas viss notiek manā labā.

Absolvējot skolu beidzās mana bērnība un es kļuvu pieaugusi. Visus turpmākos notikumus uztvēru pilnīgi savādāk: nostājos uz savām kājām un sāku domāt. Atceros Oskara Peipiņa teiktos vārdus: „Lasi dienā desmit minūtes un desmit dienas domā par to”. Joprojām pārdomāju skolā pavadītos trīs gadus.

Einārs Ezeriņš (bijušais students): esmu nesekmīgais, jo aizgāju no otrā kursa, bet ar to pietika, lai iegūtu apzinātu dzīves uztveri. Pirms tam dzīvoju, vienkārši uz visu paļaujoties, bez analīzes. Prātā neienāca uzdot sev jautājumu: kāpēc notiek tā kā notiek? Esot šajā skolā, vairs nav iespējas dzīvot kā agrāk. Visas manas domas, viss, ko es daru, saistās ar tām zināšanām, kuras paspēju saņemt akadēmijā.

Tas ir nosacīts jēdziens: trīs gadi skolā. Darbs notiek visu laiku, pats esmu procesā, tāpēc šodien esmu šeit un jūtos ļoti saviļņots.

Astrīda Bērziņa (gandrīz absolvente): skolu beidzu pagājušajā gadā bez diploma. Ir ļoti patīkami satikt cilvēkus, kuri apzinājušies savu melno kasti, atraduši atbildes un saskaņu ar pasauli pēc savām izjūtām un iespējām.

Liliāna Brinkmane(absolvente): es ilgi gatavojos uzzināt par dziedniecību un ar to saistītām lietām, bet nebija īstas drosmes savus plānus realizēt. Pienāca brīdis, kad savādāk vairs nespēju un es šurp atnācu. Iesākumā domāju: ko es šeit meklēju? Visi bija tik gudri, zinoši un es jutos apmaldījusies. Ar laiku sapratu, ka tieši šīs mācības ir tas, kas man bija vajadzīgs, turklāt satiku tik ļoti daudz fantastisku cilvēku, bet pats galvenais – pārliecinājos, ka ir arī cita pasaule.

Esmu ļoti priecīga, ka varu atkal satikties un ceru, ka šodien iesāktais turpināsies.

Nikolajs Porubovs(absolvents): akadēmiju absolvēju sen, tagad pat grūti tam noticēt. Klausoties lekcijas, es tikai uzzināju daudz jauna. Tā īsti mācīties sāku tikai tagad. Līdz šim mēs bijām treniņu objekti. Sen mani interesēja parapsiholoģija, šogad to sāk mācīt, būs jānāk atkal. Akadēmija arvien paver jaunas iespējas un ir vēlme mācības turpināt, tik daudz nezināma!

Iegūtās zināšanas reizēm izmantoju, bet galvenokārt esmu izpratis ceļu, pa kuru eju. Fiziski jūtos kā jaunībā – savos piecdesmit sešos gados spēlēju futbolu. Regulāri nodarbojos ar fiziskām aktivitātēm, ievēroju badošanās tūres.

Antonija Kovaļenko (absolvente, dziedniece): šogad beidzu akadēmiju, esmu pateicīga visiem pasniedzējiem. Akadēmijā stājos divas reizes. Pirmo reizi iestājos, bet nespēju savienot ar biznesu, un skolu atstāju. Ar laiku sapratu, ka man šeit iegūstamās zināšanas ir svarīgas un stājos vēlreiz. Dzīve pagriezās tā, ka pārbraucu dzīvot uz Īriju. Manā zināšanu koferītī bija reiki, staru un mākslas terapija. Ātri ievēroju, ka Īrijā dzīvojošie tautieši nav nemaz tik laimīgi, kā mums šeit šķiet. Jā, viņiem ir nauda, labs sociālais stāvoklis, bet dvēsele ir Latvijā palikusi. Tas ir smagi. Sapratu, ka spēšu līdzēt. Sāku mācīties Dublinā un Mančesterā dažādas „atbrīvošanās tehnikas”, kā arī paralēli lidoju uz mācībām akadēmijā. Apgūt tehnikas ir viena lieta, otra ir mācēt ar katru pacientu komunicēt tā, lai mēs viens otru saprastu. Vēlos teikt lielu paldies akadēmijas pasniedzējai Ērikai Krumpanei. Tieši viņa šeit akadēmijā lieliski iemāca, kā pareizi sarunāties ar cilvēkiem, sajust viņus. Paldies Izabellai Reutei par mandalu zīmēšanas mācību – tā ir lieliska pašterapija, un, kas var palīdzēt vienam, spēj palīdzēt arī citiem. Paldies Oskaram Peipiņam.

Visus četrus gadus, mācoties man līdzās, bija viens pacietīgs pacients – tā biju es pati. Biju otrās grupas invalīde – uz nodarbībām braucu ar spieķi. Pēc pēdējām zināšanām, kuras ieguvu Beļģijā un to pielietošanas, izdevās iztaisnot muguru. Šogad jūlijā invaliditātes grupu man noņēma, lai gan iepriekš uzstādītā diagnoze uz mūžu būt invalīdei to nepieļāva. Toreiz pati sev pateicu: tā nebūs! Esmu savus vārdus pierādījusi. Šodien esmu vesela!

Apvienojot visas zināšanās, esmu atradusi savu ceļu un sekmīgi spēju līdzēt tautiešiem ārzemēs, kā arī domāju, ka Īrijā jāveido akadēmijas filiāle.

Dace Mežale (absolvente): jau no bērnības gribēju būt burve. Stājoties akadēmijā, cerēju par tādu kļūt. Nokļuvu brīnišķīgā kursā. Ātri sajutu pārmaiņas, transformāciju. Pasauli ieraudzīju savādāku un droši varu teikt, ka tā tik tiešām ir burvestība, ko šī iestāde spēj ar cilvēku paveikt.

Dotajā momentā nodarbojos ar notiekošā analīzi un tas ir tik interesanti. Saku Dievam paldies par katru dienu, notikumu, katru cilvēku un visu, kas ar mani notiek. Apkārt mums un mūsos ir tik daudz interesantu lietu.

Esot šeit, atkal sajūtu to burvīgo auru, patīkamo nemieru un gaidīšu nākošo tikšanās reizi.

Jāzeps Andžāns (absolvents, dziednieks): atšķirībā no Intas, kura teica, ka akadēmijā kļuvusi pieaugusi, ar mani notika otrādi – atgriezos bērnībā. Sāku saprast mazmeitu (trīs gadi), kura tagad ir mana skolotāja.

Agrāk, kad spraudu mērķus, pēc to īstenošanas iestājās tukšums, mazvērtības komplekss, kurš ātri vien noveda pie problēmām. Tagad esmu izvēlējies nesasniedzamu mērķi un tiecos uz to. Reiz kāda meitene man jautāja, kādu ceļu lai izvēlas? Atbildēju, ka visgrūtāko, jo tā ātrāk var tikt pie sava mērķa, kuru Augšas nospraudušas.

Oskars Peipiņš ņem vārdu, lai pastāstītu Jāzepa noklusēto par sevi: (interesanti – kāpēc? Kautrīgums, sevis nereklamēšana?- I.R.): Jāzepam Siguldā izveidots unikāls kabinets. Nupat Jāzeps atgriezās no Indijas apgūtiem ajūrvēdas kursiem. Es nekad neaizmirsīšu, kā viņš, būdams vēl akadēmijas pirmā kursa students, kopā ar savu māsu atgriezās no Ķīnas un stāstīja, ka kādam ķīnietim mācījis mūsu sienās apgūto bezkontakta masāžu: viņš tikai masē un rīvē, bet es to protu bez kontakta ar cilvēka ķermeni. Sāku to darīt no attāluma,- ķīnietis šūpojas un brīnās vien...

Pie mums tagad masēt atļauts tikai ar medicīnisko izglītību, bet, ja masāžu latvisko un saka: ķermeņa labsajūtas uzlabošana ar roku manipulāciju palīdzību, tad to var darīt. Diplomi, sertifikāti, nevis meistarība, ir svarīgāki - konkurence darbojas.

Indijā Jāzeps tādu ajūrvēdas masāžu apguva, par kādu ārsti pie mums tikai sapņot var! Oskars aicina Jāzepu apmācīt ajūrvēdas masāžā akadēmijas studentus. Jāzeps smaida.

Einārs Igaunis (absolvents): pēc akadēmijas absolvēšanas vienreiz jau esam tikušies. Tā bija tikšanās ar kursa biedriem. Jauki ir sanākt kopā arī ar pārējiem „Akvilonas” cilvēkiem. It kā jau visi cilvēki ir jāuztver vienādi, tomēr ar akadēmiju saistītie ir īpaši.

Ja citiem mācības „Akvilonā” saistījās ar garīgā ceļa meklējumiem, tad es šurp atnācu, lai uzlabotu veselību. Pēc tam ieinteresēja viss pārējais. Pats no savas galvas neatnācu – mācījos kopā ar sievu un meitu. Tagad dziedniecība ir mans dzīves veids. Ja cilvēks jūt, ka ar viņu nav kaut kas kārtībā, mācības būtu jāuzsāk savlaicīgi – daudz kas atrisinātos ātrāk un vieglāk nekā vēlākos gados. Esmu pievērsies kosmohumānisma metodēm, praktizēju un varu teikt, ka tās lieliski darbojas. Būšu priecīgs turpmāk tikties ar pārējiem.

Irīna Šķestere (dziedniece, absolvente): negribu gari runāt – šurp braucu tusiņa pēc. Pavīdēja runas, ka būšot garšīgs galds un pat dejas. Es jokoju!

Indra Spirģe (absolvente, dziedniece): esmu pirmā izlaiduma absolvente un priecājos, ka akadēmija tik ilgus gadus sekmīgi pastāvējusi. „Laiks atgriezties mājās” – tie ir vārdi, kuri uzrunā. „Akvilona” tik tiešām ir Mājas. Tā ir pietiekami augsta pilotāža atgriezties veselīgā bērnībā, kad neprasās stādīt katram diagnozes, bet gan dzīvot ar beznosacījuma mīlestību pret sevi un pasauli. Tas ir patiesi. Tieši to akadēmija iemāca. Savu dzīvi varu sadalīt divās daļās: pirms un pēc šīs skolas.

Akadēmijā iestājos, būdama smagi slima, sazāļota, un ļāvos plūsmai, kura mani veda. Esmu mediķe un skolā visam centos pretoties: nu kādas čakras, kādi meridiāni? Taču cenšos iesākto vienmēr pabeigt. Tā arī absolvēju skolu. Nedomāju kļūt par dziednieci. Tomēr viss notika savādāk un es viena no pirmajām sāku strādāt par dziednieci. Pati dzīve piespēlēja šīs situācijas, kad palīdzību lūdz cilvēki, un es sāku pielietot iegūtās zināšanas, kuras sevi attaisnoja.

Ceļš mani aizveda līdz homeopātijai, arī par to esmu pateicīga skolai.

Rādītājs, ka cilvēks dzīvo pareizi, ir tas, ka nevar staigāt ar basām kājām un grabošām krellēm. Ir ģimene, ir pienākumi, ir maksājumi. Ja ir darbs, kurš patīk, ja nāk pacienti, kuriem var reāli palīdzēt, ja pašam sakārtojas veselība, ja ir apstākļi, kuros var harmoniski dzīvot, tas ir tas rādītājs, ka akadēmija ir starta moments un tas ir svarīgi jebkuram cilvēkam, vai tā būtu veselība, attiecību tēma, dzīves jēgas meklējumi. Nāk aizvien jaunas mācības, kuras nav īsti saprastas. Pa šo laiku esmu ieguvusi psihologa izglītību, iepazinusi astroloģiju. Tagad mācos Ģimenes sistemātisko psihoterapiju un tas viss sasaucas ar pamata darbu – homeopātiju. Homeopātiju mācījos Klasiskās homeopātijas akadēmijā Grieķijā pie labākajiem pasaules skolotājiem. Tas nebija nejauši, bet gan viena no likumsakarībām, kuras pa druskai ved uz priekšu – atpakaļ uz lielo bērnību, kas ir neatklāta visos mūsos. Atgriešanās Mājās.

Un vēl: bieži nākas piedzīvot, ka iesākumā piederīgie nesaprot, kas ir tas, kas liek ar prieku šādās skolās mācīties, satikties ar domubiedriem. Viņi pat runā par sektām, bet pienāk laiks, kad paši gana noskatījušies uz šo sektas pārņemto cilvēciņu, kurš laimīgs iet pa dzīvi un piebiedrojas.

Oskars Peipiņš izsaka priekšlikumu Indrai sagatavot lekcijas par homeopātijas pamatiem jaunajam mācību gadam. Indra apsola padomāt, jo tas neesot vienkārši: mans izglītības līmenis ir pasaules mēroga, bet pie mums Latvijā tas ir pavisam cits. Ārsti joprojām nav vienojušies par standartiem un homeopātijas apmācībām.

Jevgēnija Reimane (absolvente): ar medicīnu savā dzīvē nebiju saistīta, bet, kad pirms vairākiem gadiem iestājos Koraļļu klubā, tieši šeit guvu medicīnas zināšanas. Mācījos Veselības akadēmijā. Interese pastiprinājās, meklēju, kur vēl varētu iegūt zināšanas. Iesākumā nebija drosmes, bet tad saņēmos un iestājos Dziedniecības akadēmijā.

No bērnības man ir mazvērtības komplekss un sevi mīlēt līdz šim tā arī neesmu iemācījusies, jo ļoti ilgus gadus mums mācīja, ka nedrīkst būt egoistam – sevi mīlēt, bet gan jāmīl citi. Esmu gados, varbūt tāpēc tā bagāža tik liela, ka tik tiešām nesaprotu, kā es sevi varu mīlēt?

Akadēmija man daudz iedeva, bet tieši sava kompleksa dēļ pielietot iegūtās zināšanas un prakses kautrējos. Ja kāds paprasa padomu – dodu, bet pati uzplīties nevaru.

Meklēju arī citus mācību ceļus saistībā ar veselību. Biju aizbraukusi uz Odesu mācīties SKENAR terapiju. Interesanta terapija. Esmu priecīga, ka tieši šodien Latvijā ieradās mans skolotājs – ārsts skenarterapeits Sergejs Moisejevs un piekrita piebiedroties mums šajā pasākumā, lai pastāstītu par savu praksi un terapijas nozīmīgumu.

Mārīte Žukovska (absolvente): kāpēc iestājos šajā skolā – nezinu. Izjutu, ka kāds spēks liek nākt. Ātri sapratu, ka patiešām ir jāmīl sevi, lai varētu sevi savest kārtībā. Dievam ir vajadzīgi veseli ķermeņi, caur ko izpausties. Iepazinu daudz un dažādus dziedniecības virzienus un esmu ļoti pateicīga Oskaram par man dotām iespējām šeit mācīties. Tagad viss jāsaliek pa plauktiņiem un jāizdara izvēle.

Gunārs Narbuts (absolvents, akadēmijas Liepājas filiāles vadītājs): ieklausoties šodienas runātājos, saprotams kļūst, ka visiem mums daudz līdzību. Man šie trīs gadi pagāja it kā kāds mani vadītu. Dziedniecības akadēmija noteikti nav tā skola, kurā jāpiedomā, ka jāmācās, jo tāds ir pienākums. Es mācības izjutu kā paļāvību. Visskaistākais šajā procesā ir tie cilvēki, ar kuriem satikos. Pirmkārt, jau pasniedzēji, kuri visu stāstīja no savas pieredzes. Viņi runāja no sirds, to var just, tas uzrunā. Mēs savstarpēji apmainījāmies ar neredzamām lietām, tāpēc ieguvēji bijām visi.

Cilvēki šeit iegūst bāzi, kuru pēc tam var pilnveidot. Notiek tāds kā pagrūdiens, kas iedod virzību, un tas ir lielākais ieguvums.

Pēc akadēmijas absolvēšanas es regulāri atveru „Akvilonas” mājas lapu, izpētu lekciju sarakstu un tūlīt iegūstu tās pašas sajūtas, kādas bija šeit, kad mācījos. Tā es praktizēju vairākas reizes, un sajūtas ir feinas, paliekošas un ļoti dziļas. Tieši tāpēc šādas tikšanās reizes, kā šodien, ir ļoti svarīgas. Piekrītu Ievas sacītajam, ka šāda skola būtu jāiziet visiem, jo mainās uzskati, dzīves veids, lai kāds arī cilvēks iepriekš būtu bijis. Uzskati mainīsies katram uz savu pusi, bet kopīgais kodols paliks. Paldies par to!

Viola Narbuta (absolvente, akadēmijas Liepājas filiāles vadītāja): pievienojos katram no runātājiem, jo lietas notiek līdzīgi. Atnācām mācīties abi ar vīru, mājās palika trīs bērni. Šie trīs mācību gadi nāca par labu mūsu attiecībām – skola palīdzēja sakārtot ģimenes lietas, jo līdz šim tikai audzinājām bērnus. Tagad, kad viņi izauguši, sapratām, ka paši esam kā mucā auguši un dzīvojuši, jo tās lietas, ko šeit māca, mums bija svešas. Esmu ievērojusi interesantu lietu: ja trešā kursa students vai absolvents vēlreiz paklausās pirmā, otrā kursa lekciju pie tā paša pasniedzēja, uztvere ir pavisam cita, jo esam mainījušies. Iesaku „Akvilonas” vadībai ļaut brīvu pieeju absolventiem un augstāko kursu studentiem pēc pašu vēlmes piedalīties lekcijās vēlreiz.

Esmu skolotāja, un diemžēl visus stereotipus un rāmjus joprojām nevaru no sevis nomest. Tā kā akadēmijā iegūtās zināšanas es jau nedaudz pielietoju savā darbā, gribu visiem izteikt lūgumu: lūdzu nākošajā tikšanās reizē katrs nāciet talkā ar vienu domiņu, ko bērniem būtu svarīgi un interesanti apgūt, iemācīties jau no trīs gadu vecuma. Es savukārt cenšos, lai skolā veidotos jaunas programmas un aktivitātes, vadoties pēc skolēnu gadiem.

Ruta Vaivare (absolvente): mans ceļš uz akadēmiju ir līkumains un ilgs. Ik pa brīdim, kārtojot māju, uzdūros uz dažādām grāmatām par dziedniecību, žurnāliem, kuros bija Oskara foto. Tā tas viss gadiem krājās: aizņemtība, darbi, ikdienas solis. Beidzot laimīgi šeit nokļuvu un akadēmiju absolvēju. Pasniedzēju vadīta, trīs gadus peldēju, saņēmu diplomu, tagad jāpeld pašai – tāda dīvaina sajūta. Esmu ievērojusi, ka līdzcilvēki man uzdod tādus jautājumus, kādus nekad nesaņēmu pirms iestāšanās skolā. Domāju, ka tas lielais zināšanu pielietojums man vēl priekšā. Zinu, ka šurp braukšu nevis kaut ko gaidot, bet lai saņemtu to, kas man dotajā brīdī vajadzīgs.

Vija Vajadzība (absolvente): skola mainīja manu pasaules uzskatu. Agrāk brīnījos par cilvēkiem, kuriem mājās nav ķīmisku zāļu. Tagad arī man tādu nav. Esmu iemācījusies sevi harmonizēt, visu pārējo jau pateica pārējie kolēģi.

Velta Golubina (absolvente, dziedniece, pasniedzēja): gaismas nesošās akadēmijas visus trīs kursus pabeidzu vienā gadā (Arī tas ir iespējams.- I.R.) Jebkurā dzīves posmā cilvēka dvēsele un gars tiecas uz gaismu, uz pilnveidošanos, jo tikai tādi mēs varam būt dzīvi, un tieši „Akvilonā” es atradu to, kas man laiku pa laikam bija pietrūcis. Šeit es spēju atgūt līdzsvaru, dvēseles mieru un stiprināties garā. Par to liels paldies „Akvilonai”, tās vadībai. Paldies par iespēju dalīties ar to, ko es esmu uzkrājusi iepriekšējā dzīves ceļā un papildinājusi šeit.

Tiekšanās pēc zinībām ir dzīves veids. Tie, kuri izgājuši dziedniecības kristības, aiziet vairs nevar, tāpēc jau ir tik jauki atkal tikties, kā arī zināt, ka tikšanās turpināsies. Tas ir vajadzīgs katram no mums, jo jebkura cilvēciska būtne tiecas dalīties savās domās ar tiem, kas līdzīgi domā, līdzīgi elpo. Ir tik labi sajust blakus tos, ar kuriem no sirds var mierīgi izrunāties par dažādām lietām. Lai cik retas vai biežas šīs tikšanās būs, tās ir vajadzīgas visiem mums. Paldies visiem, kuri ir šeit un paldies par iespēju tikties turpmāk!

Oskars Peipiņš ar prieku paziņo: Velta Golubina ir piekritusi jaunajā mācību gadā būt par krievu plūsmas mācību daļas vadītāju un koordinatori. Šo amatu Velta ir izpelnījusies ar savu dāsnumu un centību. Studenti viņu ļoti ir iemīlējuši.

Es nezinu, kā ir citās skolās, bet mūsu skolā skolnieki liek atzīmes skolotājiem un Velta, ņemot vērā rādītājus,ir labāko un atzītāko pasniedzēju augšdaļā.

Ērika Krumpane (pasniedzēja, psihiatrs): šodien es neesmu kādā īpašā statusā – esmu viena no pārējiem. Šodien es nespēlēju sociālu lomu, esmu atnākusi sazināties un sarunāties, uzzināt kaut ko jaunu no visas Latvijas pusēm. „Akvilona” ir tā kā starp baznīcu un profesionālo vidi, kurā garīgais un dvēseles ceļš savijas kopā ar zinātni un zināšanām. Šeit tas viss sintezējas.

Turpmākajās tikšanās būtu labi, ja nāktu ciemiņi, būtu mūzika, kādu reizi varam kaut ko pazīmēt – kādu mandalu uztaisīt, citreiz dejošanu iesaistīt – lai ir aktivitātes starp domubiedriem.

Iveta Čevere (absolvente, dziedniece, mācību daļas vadītāja un koordinatore latviešu plūsmā): pirms desmit gadiem es šurp atnācu un tā arī paliku. Šeit tik tiešām ir Mājas – to saku es un daudzi no studentiem. Vienmēr šeit ir klusums, miers, harmonija, līdzsvars un atpūta. Vieta, kur visiem ir labi. No šejienes neviens neaiziet - daudzi studenti atnāk šeit kā pasniedzēji, izsaka savus priekšlikumus, tāpat paciemojas. Paldies visiem!

Oskars Peipiņš ņem vārdu un izsaka priekšlikumu studentiem, absolventiem un pasniedzējiem turpmāk sanākt kopā katra mēneša ceturtajā piektdienā pusčetros pēcpusdienā. Priekšlikums vienbalsīgi tiek pieņemts, bet ar to pasākums nebeidzas – mums visiem ir tik daudz ko pārrunāt. Kaut kur ir pazudis laiks un ikdienā tik svarīgie un neatliekamie darbi.

Esam pasažieri un līdzbraucēji vienā vagonā, ko sauc - Starptautiskā Profesionālās Dziedniecības Akadēmija.

Kad svešais starp savējiem un savējais starp svešiem tā kādu laiku dzīvojis, viņš nonāk pie atziņas, ka tā dzīvot nav izdevīgi un ir grūti. Kādu brīdi viņš padomā, un saprot, ka pats radījis šo svešo un savējo pasauli. Tajā brīdī viņam kļūst līksmi un viegli: ”Sasniedzot maza bērna attieksmi pret dzīvi ar veca cilvēka zināšanām ir dzīves jēga uz zemes. J. Rubenis”.

Ieva Ramane.


 ☯

Dziednieku skolā - izlaidums!

 

         Dega svētku sveces, skanēja dažādu žanru mūzika, neizsakāmā priekā staroja sejas: tās ir ainas no svinīgā pasākuma, kas teju noritēja „Akvilonas” konferenču zālē. Apgūstot zināšanas visdāžadākajās dzīves jomās, šeit trīs gadus mācījās interesenti praktiski no visiem Latvijas nostūriem. Ir veiksmīgi prezentēti Diplomdarbi. Un lūk – izlaidums! Tiešām, Akadēmijas pasniedzēji var lepoties ar absolventiem, ka viņi ir kļuvuši tik vispusēji un zinoši, ka viņu leksikonā vairs nav viduslaiku verbālo „atavismu”, ar ko vēl nereti nākas saskarties, lasot sludinājumus par dažu labu dziednieku piedāvātajiem pakalpojumiem.


 

Starptautiskā Profesionālās Dziedniecības akadēmija

turpina uzņemt jaunus studentus: varbūt arī Jūs piebiedrosities to pulkam? Zināšanas pieder visiem, kuri tās vēlas apgūt.